Churches

Vairāk kā 300 gadus vecā Landzes luterāņu baznīca atrodas netālu no Piltenes, ļoti gleznainā vietā pašā Ventas krastā. Ainavu baznīcas apkārtnē papildina senu liepu audze (kopumā te ir 7 dižliepas, resnākā koka apkārtmērs 6,4 m – tas bijis dravas koks, stumbram lieli māzeri). Uz Landzes baznīcu no mācītājmuižas (bijusī pansionāta ēka) ved ošu gatve, kur aug arī bumbiere 2 m apkārtmērā.

Landzes mācītājmuižā bērnību pavadījis Baltijas vācu dzejnieks un tulkotājs Kārlis Hugenbergers (1784 – 1860). Pie baznīcas atrodas seni apbedījumi. Te apglabāts bijušais Landzes draudzes mācītājs, teologs un vēsturnieks Teodors Kallmeijers (1809 – 1859). Uz dienvidaustrumiem no baznīcas atrodas senkapi.

Baznīcā atrodas ievērojamā Ventspils koktēlnieku darbnīcas meistara Nikolausa Sēfrensa baroka stilā darinātais altāris, kancele un ķestera pults. Pirmatnējais krāsojums nav saglabājies. Baznīcas iekārtojumā kopumā ir daudz barokālu priekšmetu. Pa labi no altāra ir epitāfija (1733) M.Henkam. Ērģeles ar 6 reģistriem darinātas Liepājā 1852. gadā, meistari K.Bitners un V.Bauers.

Slavena ar Latvijā vecākajām ērģelēm (1697–1701). Baznīcas mūra ēka celta 1694. gadā. Tas ir Kurzemes novadam raksturīgs dievnams ar masīvu torni un altārgalā piebūvētu sakristeju. Baroka stila interjers ar smalkiem kokgriezumiem.

Baznīca, kas celta 1645.gadā sava greznā interjera dēļ kādreiz dēvēta par Zlēku katedrāli. Baznīcas tagadējā mūra ēka celta 1645. Gadā, bet baznīcas tornis (1834), veidots gotiskā stila tradīcijās ar kāpņveida kontrforsiem. Krāšņa un mākslinieciski augstvērtīga ir baznīcas interjera iekārta, it īpaši koktēlnieka Hofenšteta no Brēmenes ap 1650.gadu darinātais altāris ar altārgleznu "Kristus zaimošana" un kancele, kas ir uzskatāma par vienu no spilgtākajiem manierisma paraugiem Kurzemē.

Altāris pēc senas tradīcijas mūrēts, tikai pārlikts ar koka plati. Divus gadsimtus vēlāk (1875. gadā) kāda baronese dāvāja altārim divas — sarkanu un melnu — brīnišķīgi izšūtas altārsegas, kas grezno baznīcu vēl šodien. Altāri iekļauti divi ciļņi Svētais vakarēdiens un Kristus Ģetzemanes dārzā, bet augšējā daļā glezna Kristus zaimošana. Zem altāra telpas izbūvētas Zlēku baronu fon Bēru dzimtas kapenes.

Savdabīgi ir arī gleznojumi uz baznīcēnu solu galiem, kuri simbolu valodā sludina kristīgās pamācības. Pa kreisi no altāra atrodas bagātīgi ornamentēts Latvijas vecākais bikts sols (16.gadsimta beigas), pa labi 17.gadsimta bikts sols.

Pirmās Zlēku baznīcas ērģeles izgatavojis ievērojamā ērģeļbūvētāja Rāneusa tēvs Rāneuss seniors. Ērģeles līdz mūsdienām nav saglabājušās. Tagadējās ērģeles (1875) darinājis Liepājas ērģeļbūvētājs K.Hermanis.

Puzes luterāņu baznīca celta 1692. gadā Puzes muižas īpašnieka Emeriha fon Mirbaha laikā. Teika vēsta, kā barons izvēlējies meiteni iemūrēšanai baznīcā. Virs ieejas baznīcā atrodas četri Mirbahu dzimtas ciļņi – ģerboņi (1692) un Aivara Lemberga ģerbonis, pateicībā par ieguldītajiem līdzekļiem baznīcas restaurācijā.

Ērģeles būvētas 1844. gadā, tās būvējis Hermanis Liepājā, pabeigtas restaurēt un paplašinātas 1990. gadā.

Blakus baznīcai apglabāts zinātnieks entomologs un Puzes draudzes mācītājs Johans Heinrihs Kavals (1799.-1881.) Baznīcas altārgleznu „Kristus noņemšana no krusta” gleznojis K. Vēbers 1879. gadā.

Rojas baznīca pārdzīvojusi vairākas pārvērtības gan 17. un 18. gadsimtā. 1854. gadā koka baznīcai uzcēla slaidu, augstu akmens mūra torni un 1878. gadā tornim piebūvēja akmens mūra baznīcu askētiski vienkāršās formās. Vēsturiskajam notikumam par godu pie galvenās ieejas (kreisajā pusē) sienā iemūrēja granīta plāksni ar tekstu un gadskaitli.Gadskaitļi 1854, 1992 tornī liecina par baznīcas pārbūvēm. Pirmajā pasaules karā torni sabombardēja, tas atjaunots 1992. gadā tagadējā izskatā.

Baznīcā atrodas altārglezna «Kristus un Svētais Pēteris uz ezera» (1890, M. Pols (M. Pols) kopija no R. Rihtera (R. Rihters) oriģināla). 1883. gadā darinātās ērģeles ir Jēkabpils ērģeļu būvētāja Mārtiņa Krēsliņa darbs.

1772. g. ļoti īsā laikā Ģipkā uzcēla jau otro koka baznīcu, tātad pirms tagadējās baznīcas ir bijušas vismaz vēl divas. Ar Dundagas muižas īpašnieku Osten-Sakenu (Osten-Saken) dzimtas gādību 1860. gadā tika uzcelts skaists, iespaidīgs dievnams — vienjoma garenbūve ar apsīdu, sakristeju un masīvu kvadrāt-plāna torni, ar piramidālu noslēgumu. Altārgleznu gleznojis mākslinieks Šēfers, tā joprojām atjaunota atrodas baznīcā goda vietā.

Bija laiks, kad laukakmens mūra baznīca kalpoja arī par navigācijas objektu, kuģu atrašanās vietas noteikšanai. Okupācijas laikā Dundagas mežniecība baznīcas torni izmantoja, lai novērotu ugunsgrēkus apkārtnē. 1979. gadā baznīca nodega, palika tikai mūri. Ugunsgrēks sākās tieši no torņa, lai gan nekas netika pierādīts, pastāv aizdomas, ka vainojama novērošanas torņa vīru neuzmanīga rīcība ar uguni. No ugunsgrēka izglāba tikai altārgleznu, divas lustras, kuras arī tagad ir redzamas baznīcā, Svētā Vakarēdiena traukus, un dažādas citas sīkas detaļas. Baznīcas galvenajā ejā un zem balkona redzamās flīzes arī ir oriģinālās, vietējo meistaru gatavotas, pirms ugunsgrēka ar tām bijusi izklāta visa baznīca.

Baznīcas atjaunošana notikusi divos etapos – pirmais ilga no 1992 – 1997.g., šajā laikā tapa baznīcas atjaunošanas projekts un tika piesaistītas finanses, lai no jauna izveidotu baznīcas dzelzsbetona mūrus un uzliktu šindeļa jumtu. Otrais atjaunošanas posms sākās 2000.g., kad aktīvi baznīcas atjaunošanā iesaistījās arī Valdis un Daina Randes. Šajos 10 gados līdz baznīcas atjaunošanai, tās draudze ir spējusi savākt ap 100 000 Ls ziedojumos, lai baznīcu spētu atjaunot, pārvestu ērģeles, restaurētu un uzstādītu tās. Valdis Rande ir baznīcas draudzes priekšnieks. Gleznojumus kancelē un altārgaldā veidojis mākslinieks Modris Sapuns. Tagadējās baznīcas ērģeles pārvestas no Ziemeļanglijas, ar kāda labdara palīdzību. Tās 1910.g. izgatavoja ērģeļu ražošanas firma „H.J.Nelsons”, bet Latvijā tās atjaunojis Alvis Melngalvis. 2010. g. 9.oktobrī notika atjaunotās baznīcas atklāšana, tieši tad, kad baznīcai apritēja 150 gadi

Pirmā luterāņu baznīca Kaltenē celta 1567. gadā, tagadējā baznīca būvēta 1704. gadā, pārbūvēta 1848.gadā. Pēdējo reizi baznīca pārbūvēta 1926. gadā pēc sašaušanas 1915. gadā.

Baznīcas iekārta būvēta vienkāršās neogotiskās formās. Restaurētā altārglezna «Kristus un Pēteris uz jūras» ir M. Pola darbs (1886/1890, kopija no R. Rihtera oriģināla). Kancelē atrodas 18. gadsimta koka skulptūras. Ērģeles būvējis ērģeļu speciālists Augusts Martins 1843. gadā, un tās sākotnēji tika uzstādītas Gulbenes baznīcā, bet 1934. gadā tās pārdeva un pārveda uz Kaltenes baznīcu. Padomju gados, kapsētā pie Kaltenes baznīcas, tika filmētas pirmās epizodes filmai “Ilgais ceļš kāpās”, kuras darbība norisinās nelielā zvejniekciemā.

Būvēta 1625. gadā. Baznīcā reliģija savijas ar suitu tradīcijām. Te apskatāmi holandiešu kokgriezēja Johana Mertensa darbi. Baznīcas ērģeles darinātas 1893. gadā. Zem baznīcas atrodas aizmūrētas Šverinu dzimtas kapenes.

Livonijas ordeņvalsts laikā Lipaiķu novadā pastāvēja brīvciemi, kuros saimniekoja kuršu labiešu pēcteči ķoniņi. 1567. gadā baznīca rakstos minēta kā neliela koka ēka, vēlāk uzbūvēta mūra celtne, kas piedzīvojusi vairākas rekonstrukcijas.

Pirmo koka baznīcu šajā vietā cēla 1252. gadā, bet mūra dievnams ticis uzbūvēts 1665. g. Tas nodega, un to atkal atjaunoja 1672. g., bet vēlākajos gados pārbūvēja. Dievnamā interjeru rotā nozīmīgi mākslas pieminekļi – altāris, kancele, ērģeles ar prospektu un luktu gleznojumiem. Baznīcā kristīts leģendārais Kurzemes hercogs Jēkabs Ketlers (1610. – 1682) un laulāts ar Brandenburgas princesi Šarloti Luīzi. Padomju laikos baznīcā atradās muzejs un koncertzāle. Leģenda vēsta, ka baznīcas nosaukums cēlies no kādas Katrīnas, kas ziedojusi baznīcas celtniecībai, apmelota, sodīta uz moku rata un pēcāk pasludināta par svēto. Viņas piemiņai virs baznīcai sānu ieejas izveidots medaljons ar mocekļa kroni galvā, moku ratu un zobenu rokās. Stāsta elementi redzami arī Kuldīgas ģerbonī. No baznīcas torņa paveras labs skats uz senlaicīgās vecpilsētas jumtiem.

Šo ēku būvējusi latviešu draudze par ziedojumiem, ko sāka vākt 1870. g. Baznīcas celtniecība pabeigta 1904. g. pēc V. Neimaņa projekta neogotiskā stilā, baznīcā atrodas dekoratīvi zvaigžņu velvju griesti. Altārdaļā mākslinieka J. Šķērstena darinātas vitrāžas ( 1940.g.), 17. gs. veidots kristāmtrauks.

Atrodas t.s. Katoļu kvartālā starp Liepājas, Baznīcas, Tirgus un Raiņa ielām. Dievnams celts 1640. – 1642. g. kā Kurzemes hercoga Jēkaba Ketlera uzticības apliecinājums Polijas karalim. Tajā saglabājies biktssols ar alegoriskiem gleznojumiem (1691. g.), trīs ar rokoko stilā veidotiem kokgriezumiem rotāti altāri, 16. gs. skulptūra “Madonna ar bērnu” u.c. Iepriekš piesakoties, baznīcu var apskatīt arī no iekšpuses.

Iepretī Aizputes pilsdrupām, Tebras upes labajā krastā, atrodas 16m augstais senais kuršu pilskalns (šobrīd Baznīckalns). 1254. gadā, vietā, kur vācu krustneši izlaupīja un nopostīja seno kuršu pili, tika uzcelta baznīca. Svētā Jāņa Evaņģēliski Luteriskā baznīca vairākkārt atjaunota un pārbūvēta un šobrīd ir uzskatāma par vienu no vecākajām baznīcas ēkām Kurzemē. Līdz 16. gs. baznīcā tika sludināta katoļticība, bet vēlāk tā tika nodota evaņģēliski luteriskajai draudzei. 1571. gadā Aizputē ieradās pirmais luterāņu mācītājs Joahims Remlings, kurš te nostrādāja 43 gadus. Baznīca vairākkārt pārbūvēta – tornis tika uzbūvēts 1730. gadā, altāris 19.gs. otrajā pusē, bet savu tagadējo neogotisko izskatu baznīca ieguvusi 1860. gadā. Īpaši atzīmējams arī baznīcas zvans, kas pēc pārkausēšanas no jauna sāka skanēt pirms vairāk kā 400 gadiem (1589. gadā). Baznīcā ir slavenās vācu firmas “Sauer” 1904. gadā būvētās ērģeles, kā arī aplūkojamas gleznas “Kristus Ģetzemanes dārzā”( J.I. Eginks, 1833) un „Krustā sistais” (J.F. Vāgners, 1864), pa labi no altāra aplūkojama 16. gs. veidotā Kurzemes bīskapa H.Bazedova kapa plāksne. Aizputes Svētā Jāņa luterāņu baznīca ir viena no senākajām baznīcām Kurzemē, tā ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis un ir iekļauta arī Eiropas kultūras mantojuma sarakstā.

Aizputes baptistu draudze dibināta 1869. gadā. pirmais mācītājs, vēlāk arī Latvijas baptistu draudžu bīskaps – Ādams Gertners, kurš vairākkārt turēts cietumā Aizputē un arī Kuldīgā.

Pirmais dievnams tiek uzcelts 1884. gadā. Taču pēc 8 gadiem 1892. gadā, ar ieganstu, ka baptistu dievnams ir pārāk tuvu pareizticīgo baznīcas dievnamam, cara administrācija liek uzcelto dievnamu nojaukt. 1893. gadā draudze pieņem lēmumu pirkt zemes gabalu Kuldīgas ielā 17 par 750 rubļiem. Un tajā pašā gadā tiek uzcelts otrais dievnams. Šajā namā draudze darbojas līdz pat 1937.gada 21. martam, kad Pūpolsvētdienas vakarā tas ugunsgrēkā iet bojā. Tiek nolemts vākt līdzekļus jauna dievnama būvniecībai. Draudze uzceļ savu trešo pēc baltvācu arhitekta Aleksandra Šmēlinga projekta 11 mēnešu laikā. 1939. gada Ziemassvētkos tas tiek iesvētīts. Draudze savu darbību nav pārtraukusi ne 1. ne 2. Pasaules karu laikā. No 1949. gada līdz 1990. gadam draudzes dievnamā savus dievkalpojumus notur arī septītās dienas adventistu Aizputes draudze, kurai padomju vara bija atņēmusi telpas, kur pulcēties.

11. novembrī Lāčplēša dienas piemiņas paskumi sāksies plkst. 9.00 ar Ekumenisko dievkalpojumu Doma baznīcā.

Cauri gadu simtiem Rīgas Doms ir bijis tā vieta, kur cilvēki ir meklējuši sastapties ar Dievu. Doms ir Rīgas un Latvijas arhibīskapa katedrāle un Doma draudzes dievnams. Šis dievnams ir atvērts ­katram, kurš meklē. Meklē sevi, me­klē patiesību, meklē Dievu, meklē cilvēku kopību.

Jūs būsiet allaž gaidīti Doma dievkalpojumos, koncertos, lūgšanās un d­ažādos ­pasākumos, un šī mājas lapa centīsies jums palīdzēt orientēties draudzes dzīvē un Doma aktivitātēs.

11. novembrī Lāčplēša diena Rīgas Anglikāņu Sv. Pestītāja baznīcā, pasākumā “Daugavmalā mierīgs vakars” brīvības cīnītāju piemiņai izskanēs koncertprogramma “Vēl viens sapņu dārzs” ar Rīgas Latviešu biedrības kamerkora “Austrums” un Latvijas Zemessardzes kora “Stars”, latgaliešu poproka grupas “Dabasu Durovys”, koklētāju ansambļa “Cantata” un ērģelnieces Larisas Carjkovas piedalīšanos. Sv.Pestītāja Anglikāņu baznīca celta no 1857. -1859.gadam pēc arhitekta J.D.Felsko projekta bijušo Paula bastionu vietā.

Sestdien, 11. novembrī,pulksten 13.30 visi aicināti uz Lāčplēša dienai veltītu dievkalpojumu Alūksnes evaņģēliski luteriskajā baznīcā. Celta vācu barona Otto Hermaņa fon Fītinghofa laikā 1781.-1788. gados Rīgas arhitekta Kristofa Hāberlanda vadībā. Arhitektoniski tā ir viena no skaistākajām Latvijā. Torņa augstums ir 55,5 metri. Viena no celtnes raksturīgākajām iezīmēm ir savdabīgais, krāsainais kalto laukakmeņu raksts. Baznīcas altārglezna “Kristus kristīšana” restaurēta 2000. gadā. 2006. gadā pabeigta slavenā ērģeļmeistara Augusta Martina būvēto ērģeļu restaurācija.

Susējas upes krastā stāv 1695. - 1700. gadā celta baznīca. Baznīcas pagrabā atrodas kapenes, kur atdusējušies daudzu baronu Fītinghofu, Taubes un Hāna dzimtu pārstāvji. Ērberģes baznīcā apskatāmi vairāki dekoratīvās mākslas pieminekļi

Baznīcas pirmsākumi meklējami 1711. gadā, kad Krievijas cars Pēteris I pēc Rīgas ieņemšanas lika izprecināt sava vecākā brāļa Ivana V meitu Annu Ivanovnu ar Kurzemes un Zemgales hercogu Frīdrihu Vilhelmu. Hercogs esot solījis Jelgavā uzcelt pareizticīgo baznīcu, bet savas pāragrās nāves dēļ to neizdarīja. Hercoga atraitnes Annas valdīšanas laikā viņas galma padomnieks Pēteris Bestuževs 1726. gadā lika pie hercogienes pils uzcelt koka pareizticīgo baznīcu. Viņa sieva Katrīna apglabāta šajā baznīcā. Tā kā Jelgavā jau bija Svētās Annas baznīca, pareizticīgo baznīcu nodēvēja par Sv. Simeona un Sv. Annas baznīcu. Laikā, kad hercogisti pārvaldīja muižnieku padome, 1750. gadā uzbūvēja jaunu pildrežģa baznīcas ēku ar četrstūrainu zvana torni.

Vecticībnieku draudzes ēka, kas atrodas Miera kapsētas teritorijā, ir vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis, ko vecticībnieki regulāri glābj no iznīcības un sabrukšanas, vācot ziedojumus.

Sākotnēji Jelgavā ir bijusi neliela mūra baznīca, kas tikusi uzcelta 1630. gadā un veltīta Svētā Jura godam. To uzcēlis Kurzemes hercogs Frīdrihs Ketlers, taču nepabeidzis. 1639. gadā Kurzemes hercogs Jēkabs apsolījis Polijas karalim Vladislavam IV, ka Kuldīgā un Jelgavā tiks uzcelta baznīca, taču ar Jelgavas dievnama nobeigšanas darbiem ir vilcinājies. Jelgavas dievnamu pabeidza celt tikai 1645. gadā. 1661. gadā bīskaps Hodkevičs hercogam, kuram bijušas uz to patronāta tiesības, pieprasījis izremontēt baznīcu. Dievnams ticis arī remontēts 1715. gadā, par ko liecina bīskapa Šembeka pāvestam relācijā rakstītais, šajā reizē baznīcu remontēja 4 gadus, jo darbi tika veikti nolaidīgi. Vairāk kā 100 gadus (1672-1773) Jelgavā pastāvēja jezuītu rezidence, kuru darbības rezultātā vairākas Kurzemes draudzes saglabāja katoļticību. Pēc ordeņa slēgšanas baznīca pārgāja sekulāro priesteru aprūpē. 1783. gada 13. aprīlī, Latgali iekļaujot Mogiļevas metropolijā, Livonijas bīskapa sēdekli bīskaps Jānis Kossakovskis pārcēla no Daugavpils uz Jelgavu, ar ko dievnams ieguvis katedrāles statusu. Taču 1798. gadā Kurzemi pakļāva Viļņas bīskapijai, ar ko beidza pastāvēt Livonijas bīskapija un katedrāle atkal kļuva par baznīcu.

Kalnciemā, nomaļus no ciema atradās Broņislavas Markovskas "Odu" mājas, kurās pēc Otrā pasaules kara Jelgavas draudzes dekāns J. Ancāns reģistrējis katoļu draudzi un šaurās telpās sācis noturēt dievkalpojumus. 1957. gadā dekāns L. Kundziņš atvedis no Jelgavas būvmateriālus un ar saimnieces atļauju pie šķūņa uzbūvējis triju sienu pagaidu telpu baznīcas vajadzībām. No ārpuses tā atgādinājusi šķūni, bet iekšpusē bijusi iekārtota pastāvīga kapela, kur regulāri notikuši dievkalpojumi. Tā bija 5 metrus gara un 4 metrus plata telpa ar durvīm, vienu logu, dēļu grīdu, pagaidu altāri un harmoniju.